Dažas dienas atpakaļ pamanīju diskusiju, kur kāds vīrietis atzinās, ka savos 32 gados ir depresīvā noskaņojumā, jo nesen zaudējis darbu, māju un mašīnu, bijis spiests ievākties pie saviem vecākiem un tā arī vēl līdz šim brīdim nav spējis izveidot pats savu ģimeni. Daļa no diskusijas dalībniekiem jauno vīrieti centās mierināt un uzmundrināt, sakot, ka viss sakārtosies un viss viņam vēl tikai priekšā. Citi, savukārt, padalījās ar personīgo pieredzi, sakot, ka pirms daudziem gadiem bijuši līdzīgā situācijā ar līdzīgām sajūtām, bet dzīve drīz vien sakārtojusies. Bija arī tādi cilvēki, kuri atzina, ka šobrīd ir līdzīgā situācijā un arī viņus apbēdina tas, ka daudzas lietas no kādreiz plānotajām nav sanākušas tā kā gribēts. Tomēr nebija īsti saprotams, vai minētie cilvēki satraucas tāpēc, ka tās ir lietas, pēc kurām viņi tiešām ilgojas, vai tāpēc, ka tām lietām vienkārši ir jābūt, sasniedzot noteiktu vecumu.
Rodas priekšstats, ka mūsdienu cilvēks cenšas savas vēlmes pielāgot sabiedrības noteiktajiem standartiem un savus dzīves lielos notikumus iespiest nekur nerakstītā, bet sabiedrībā pastāvošā laika rāmī. Bet kur tam visam pa vidu ir atrodama personīgā laime? Un, vai, dzīvojot pēc sabiedrības priekšrakstiem, var sasniegt iekšēju gandarījumu?
Nerakstīti sabiedrības likumi, pēc kuriem ieteicams dzīvot katram cilvēkam, ir pastāvējuši vienmēr. Pirms simts gadiem bija svarīgi sev nodrošināt labas laulības, kur izraudzītais partneris nekādā gadījumā nedrīkstēja nākt no zemāka sabiedrības slāņa, pretējā gadījumā draudēja sabiedrības nosodījums, un kurš gan tolaik to vēlējās? Divdesmitā gadsimta vidū sievietēm bija vēlams laicīgi apprecēties un izveidot ģimeni, lai izvairītos no piekabinātās birkas “vecmeita”. Savukārt, šodien tu skaities veiksmīgs un mīlēts tad, ja tev ir izdevies izveidot vizuāli interesantu dzīvi, kuru atrādīt sekotājiem sociālajos tīklos.
Katrā laikmetā pastāvošie pieņēmumi kā vajadzētu dzīvot, parasti tiek nodoti no paaudzes paaudzē, kultivēti ģimenēs un sabiedrībā kopumā un nereti tos pavada apgalvojums, ka, sekojot noteiktām vadlīnijām, iestāsies pozitīvas sekas un kāda mūsu laimes daļa tiks apmierināta. Piemēram, meklējot partneri, pārliecināties, ka viņam ir augstākā izglītība, jo tā ir svarīga cilvēka kvalitātes zīme, vai arī vēlu dzemdēt bērnus nav ieteicams, jo būsi veca mamma un ko par to teiks apkārtējie? Un tad vēl ir sociālie tīkli, kur cilvēki izliek to savas dzīves daļu, kura ir skaista, bet noslēpj to, kura it nemaz nav pievilcīga, tādā veidā liekot domāt, ka viņu dzīve ir teju ideāla. Ir vairāki dzīvi piemēri, kur jauna sieviete, kuras vīrs ir izteikti vardarbīgs, sociālajos tīklos liek harmoniskas ģimenes bildes, vai arī influencere, kura saviem sekotājiem rada iespaidu, ka dzīvo milzīgā un dārgā dzīvoklī, bet patiesībā mitinās pavisam šaurā miteklī.
Patiesība ir tāda, ka mēs bieži vien savu dzīvi vadām tā, kā ir pieņemts un kā vajadzētu būt, maldīgi uzskatot, ka tas mūs darīs laimīgus. Taisnības labad jāatzīst, ka ir cilvēki, kuru dzīves plāni saskan ar sabiedrības noteikto laika līniju un prasībām, un šie cilvēki tiešām ir laimīgi. Bet cik daudz ir tādu, kuri tikai domā, ka standartu izpilde viņus dara laimīgus? Un, visbeidzot, ir cilvēki, kuri nesaprot, kāpēc viss, kas sasniegts un kas bija jāsasniedz noteiktā vecumā, tomēr nesniedz gaidīto gandarījumu.
Šķiet, ka atbilde slēpjas tajā, cik pareiza ir mūsu motivācija. Svarīgi saprast, kāpēc mēs noteiktas lietas savā dzīvē darām. Vai tāpēc, ka to no mums sagaida, vai arī tāpēc, ka mēs paši patiesi to vēlamies. Tas nozīmē ieklausīties sevī un norobežoties no tā, ko par normālu un vajadzīgu uzskata pārējā pasaule. Un tāpēc vienmēr ir būtiski sev pajautāt pareizos jautājumus. Es vēlos iestāties augstskolā tāpēc, ka man patīk izvēlētā joma vai arī tāpēc, ka visi mani draugi stājas augstskolā? Es vēlos šobrīd bērnus tāpēc, ka jūtu savu mātes instinktu vai tāpēc, ka citām manām paziņām jau sen ir, un es nevēlos tikt izstumta? Es vēlos lielu māju tāpēc, ka gribu savu miera ostu, kur varu noslēpties no apkārtējās pasaules, vai arī tāpēc, ka vēlos pierādīt apkārt esošajiem, ka esmu veiksmīgāks par citiem? Ja cilvēks spēj godīgi atbildēt uz sev būtiskiem jautājumiem, iespējams, izrādīsies, ka laime slēpjas pavisam vienkāršās lietās. Varbūt tu esi laimīgs savā vienistabas dzīvoklī, jo tur tikai pavadi dažas nedēļas gadā, kamēr pārējo laiku apceļo pasauli. Varbūt tu esi laimīgs darot darbu, kas neprasa augstskolas dokumentu, bet tava atdeve darbam nes tik lielus augļus, ka drīzumā grasies to pārvērst biznesā. Un varbūt tava laime neslēpjas jaunajā mašīnā, jo patiesībā braukšana ar mašīnu tev sagādā bailes un diskomfortu un tu labprātāk izvēlies citus pārvietošanās veidus. Baidies, ko teiks citi, ja izvēlēsies dzīvot pēc saviem noteikumiem? Bet vai nav vienalga, ko domā citi? Laimīgie cilvēki tevi nevērtēs, jo ir pārāk aizņemti kopt savu iekšējo prieku. Un galu galā par savas dzīves piepildījumu atbildīgs esi tu pats un tavs pienākums nav attaisnot citu gaidas.
Visbeidzot, nesalīdzini savu dzīvi ar citu dzīvēm un neiznieko savu laiku, lai apbrīnotu citu sasniegumus. Patiesība ir tāda, ka daudzi novirzās no sava dzīves kursa, jo ir pārāk aizņemti vērtējot citu cilvēku dzīves notikumus, salīdzinot tos ar savējiem, nereti savu sasniegumu nozīmīgumu nonivelējot. Tas ir sliktākais, ko cilvēks var sev nodarīt, proti, savu laiku tērēt, veicot nepārtrauktu salīdzināšanu. Tā vietā tērē savu laiku sev! Ieguldi savu laiku, lai sasniegtu tās lietas, kuras kāro iegūt. Un paturi prātā, ka katram ir savs laika ritējums un patiesībā neko nav iespējams nokavēt. Bērni dzimst kā divdesmit tā četrdesmit gadu vecumā, nomainīt profesiju iespējams jebkurā dzīves posmā un atrast īsto dzīves mīlestību var arī dzīves otrajā pusē.
Visam ir savs laiks, un viss notiks, bet galvenais ir ļauties savas dzīves ceļam un gūt no tā patiesu prieku. Savu prieku. Vai tu esi laimīgs?